Sibīrijas atslēgas vārdi – plašums un sirsnība.

“Mērķis”, 07. augusts, 2003
http://www.kaklasaites.lv/sibirija.htm

LU maģistrante un tekstilmaksliniece Agnese Vaļiniece ir saslimusi ar Sibīriju, kur pabijusi pāris reizes. Par to, kāda ir turienes dzīve un cilvēki, kuri turklāt runā arī latviešu valodā, – mūsu saruna.

Mūsdienās visi pārsvarā brauc uz Rietumiem, kāpēc tu nolēmi savām acīm skatīt Sibīriju?

Viss sākās, kad tālajā 1989. gadā kopā ar bērnu ansambli Zvaniņi uzstājos Baškīrijā. Tas bija kā aizmetnis maniem nākamajiem Sibīrijas braucieniem, kas notika pēc vairākiem gadiem. Kad beidzu LU Pedagoģijas fakultāti, kultūrvēsturniece Vaira Strautniece, kura arī ir saslimusi ar Sibīriju, piedāvāja man aizbraukt tur pastrādāt. Līdz pēdējam brīdim, jau vilcienā sēžot, neticēju, ka patiešām braucu. Ir avantūra aizbraukt 4000 km prom no Latvijas, nevienu tur nepazīstot.

Ceļojot ar vilcienu, parasti ir ko redzēt un piedzīvot!?

Tas bija ļoti interesants ceļš, jo vilciena notiek sava dzīve. Ar LU kori Juventus esmu daudz braukājusi pa pasauli, tomēr tādos ceļojumos tu tik un tā esi tikai tūrists – aizbrauc uz festivālu, padziedi, patusējies, bet ar cilvēkiem neiepazīsties. Savukārt, braucot ar vilcienu, piedzīvo tādas emocijas! Manā kupejā bija divi vīrieši no Kazaņas, viens no Sibīrijas, bet blakus – pilns ar ar­mēņiem. Visu nakti norunājām, jo cilvēciski bija ļoti interesanti uzzināt viņu pasaules uzbūvi, kas ļoti atšķiras no mūsējās.

Pirmie iespaidi par plašās Krievzemes ārēm.

Tādas milzenes var atrast, šķiet, tikai Sibīrijas mežos!

Pavasarī Sibīrija ir ļoti ekstrē­ma. Martā vēl ir mīnusi un sniegs līdz krūtīm! Braucu uz Omskas apgabala Taras rajona Augšbebriem, kur Irtišas upe ciemam diktē savus noteikumus. Braucot pa kārtīgi izdangātajiem lauku ceļiem, sapratu, kas ir Sibīrija – kā ievilku gaisu pie Irtišas, ta izputu tikai Augšbebros. Mans Sibīrijā pavadītais mēnesis dabā bija no dziļa sniega līdz pilnīgiem dubļiem. Īstenībā jau Sibīrijas dubļi ir skaisti un saulītē mirdz kā zelts! Taču vietējie puišeļi, redzot, ka es tos fotografēju, teica: “Atkal fotografē netīrumus!” Ir bijuši gadījumi, kad mūsu dzimtenītes cilvēki aizbrauc uz turieni, safilmē pažobeles un pasaka – “Redz, cik viņi slikti dzīvo!” Viss ir atkarīgs no tā, kā skaties uz Retām: divi vīri sēž uz mājas sliekšņa; viens redz dubļus, otrs – zvaigznes. To, ko tu gribi saskatīt, arī saskatīsi.

Kādi ir sibīrieši?

Sibīrijas cilvēki ļoti atšķiras no tiem, kas dzīvo Latvijā. Mums šeit ir ļoti ašs laiks, tur dzīves temps ir pilnīgi citādāks. Mūsu cilvēki ir daudz vairāk vērsti uz materiālo un naudu nekā viņi. Nevaru izskaidrot, kāpēc un kā, bet tur ir ļoti pacilājoša gaisotne! Nekad agrāk nebiju tik daudz smējusies; mēs priecājāmies katru vakaru, dziedājām karaoki. Cilvēki ir atvērti, gaiši un ļoti jauki.

Tad jau latviešu skolotāju uzņēma ar atvērtu sirdi?

Jā, mani sagaidīja un uzņēma ļoti mīļi. Augšbebros dzīvo apmēram 170 cilvēki, no kuriem vairāk neka 100 ir latvieši. Tas ir sirdi plosoši – tu nobrauc drausmīgu gaisa gabalu, bet ar tevi runā tīrā latviešu valodā bez akcenta. Bobrovka ir sava republika, tāda kā maza Latvija Sibīrijā, ar folkloras ansambli Varavīksne, kurā dzied latviešu dziesmas. Šim ansamblim un Augšbebru ciemam vispār ir cieša sadarbība ar Valmieru un tās mēru Māri Kučinski, kurš sibīriešiem ir uzdāvinājis sintezatoru. Vēl interesanti, ka, aizbraucot uz Sibīriju, visi vietējie apjautājas par latviešu skolotājām, kas pabijušas tur – “Tu pazīsti Gundegu, Baibu, kā iet Ieviņai?” Sākumā nevienu no viņām nepazinu, bet, kad atgriezos un satikos, izveidojās sava mafija.

Kādas bija tavas turienes mājas?

Es dzīvoju Olgas un Sergeja Beņķu ģimenē. Viņi ir jauni cilvēki, kas ļoti aktīvi piedalās ciema dzīvē. Olga ir studējusi Omskā un vada ansambli, bet Sergejs ir vietējais uzņēmējs. Plašu sirdi, strādā ar guļbūvēm un allaž izdomā ciemam ko jaunu. Viņi dzīvo ļoti labi – ir liela māja, atsevišķa pirtiņa. Par Sibīriju ir baigākie stereotipi, tāpēc, kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, pirmie jautājumi bija: “Ko tu tur darīji, kā dzīvoji – vai šķūnīti, bez elektrības?” Bet viņiem ir gan dators, gan televizors un videomagnetofons. Protams, ne visi ir tik labi situēti, bet, ja strādā un domā, kā dzīvot labāk, tad arī izdzīvo. Un šeit ir tikpat daudz nodzērušos cilvēku kā tur. Sibīrijā biju tajā laikā, kad tur viss mainījās. Sadzīviskajā jomā tur ir tā, kā šeit bija pirms 10 gadiem. Līmeņi izlīdzinās, un veikalos var visu dabūt; tā nav, ka ir tikai viena šprotu bundža.

Kā izskatījās tava Sibīrijas darba ikdiena?

Dodamies ogot!

Man likās, ka ir daudz jāpa­spēj, tāpēc joņoju pa ciemu, mēnesi pavadīju ļoti aktīvi. Gan pieaugušajiem, gan bērniem mācīju dažādus rokdarbus: izšūšanu, adīšanu, rotaļlietu izgatavošanu, tamborēšanu. Atsaucība bija fantastiska, jo, kamēr nebija sākušies lauku darbi, visiem bija laiks apgūt ko jaunu. Es devu, bet viņi, jūtot, ka ir ko ņemt, vēlējās vēl un vēl. Tā kā esmu beigusi Rīgas Amatniecības vidusskolu, mūzikas skolu un pati dziedu korī, piestrādāju arī šajās jomās. Tieši Sibīrijā es novērtēju un sapratu, ka viss, ko savā dzīvē biju apguvusi un pratu, lieti noder. Tas bija ļoti veselīgi man pašai, jo beidzot varēju dot savas zināšanas arī citiem, par ko bija liels gandarījums un prieks.

Vai braukāji arī pa apkārtni?

Aizbraucu uz rajona centru Taru, kur vēl var just padomju laiku sistēmu… Bet, pirms atgriešanās Latvijā, kopā ar ciema ansambli devos uz Omsku, kur notika Taras rajona folkloras kopu festivāls Duša Rossiji. Tur bija ļoti daudz dažādu nacionalitāšu cilvēku – vācieši, igauņi, latvieši; gandrīz Sibīrijas Eiropa. Bet arī Omskā man nepatika; tur tāpat jaušama padomiskās iekārtas atbalss – neinformētība, neorganizētība. Tikko ir darīšana ar iestādēm, jāsaskaras ar drausmīgu birokrātiju; ļoti labi nostrādā pazīšanās… Pēc dzīves ciemā biju uz viļņa, un man likās, ka varētu palikt tur uz gadu. Omska mani nolika vietā, un droši vien pareizi, jo katram ir sava dzīve un ceļš, kas jāiet. Tomēr prombraucot emocijas sprāga vaļā un asaras bira kā pupas. Taču es zināju – katra šķiršanās ir iespēja atkal jaunai tikšanās reizei.

Un tikšanās ar Sibīriju patiešām atkal notika?

Braucot uz Sibīriju pirmoreiz, uz perona iepazinos ar manu tagadējo draudzeni, Melbāržu Ingu no Lejasbulānas ciema. Viņa, sajutusi “asins balsi”, pirms četriem gadiem pārvācās dzīvot uz Latviju. Pagājušajā vasarā kopā ar māsu Inesi aizbraucam Ingai līdzi apciemot viņas dzimtās mājas un vecākus Lejasbulānā.

Kāda ir Lejasbulānā? Vai Sibīrijas ciemi atšķiras savā starpā?

Lejasbulāna, ko no Latvijas šķir 6000 km, atrodas Hakāsijas republikā, kuras galvaspilsēta ir Abakana. Ciems atrodas ielejā, kur pagrūti piekļūt; pavasaros iedzīvotāji ir pavisam nošķirti no apkārtējās pasaules. Tādēļ daudzi jaunieši vācas prom un ciemā vairs nenotiek paaudžu maiņa. Šajā ciemā ir kolhozs Latvija. Viņiem ir sava Latvija, kurā arī runā latviski. Lejasbulānā ir lielāka par Augšbebriem, bet principā ciemi nav salīdzināmi, jo katram ir kaut kas savs. Lejasbulānā ir citādāka daba. Krievijā daba ir ļoti atšķirīga un iespaidīga. Nu, kaut vai skaistās, baltās bērzu birztalas! It kā dziesmas un pasakas ir dzirdētas, bet, kad pats ieraugi birztalas vairāku kvadrātkilometru plašumā, var saprast, kāpēc tās tik daudz apdziedātas. Hakāsijas republika ir stepes, milzīgi plašumi, kur tālu nav redzams neviens koks. Savukārt Augšbebros ir meži, taiga. No Abakanas līdz Lejasbulānai ir tikai 150 km, bet ari šajā posmā daba izmainās. Tur ir līdzīgi skati kā Šveices kalnos, tāpēc bija mirkļi, kad likās, ka es jau to esmu redzējusi.

Kādas pēdas tevī ir atstājusi Sibīrija?

Atbraucot mājās, sajūsmināta visiem stāstīju par vienreizējo Sibīriju un, ka nav ko darīt rietumos, kur viss salikts pa plauktiņiem. Sibīrijā nav tās disciplīnas un ir grūtāk plānot, jo daudzas lietas notiek vai nenotiek tāpēc, ka tām jānotiek vai nav jānotiek. Es braucu ar gaišu attieksmi, un viss ari labi notika, turklāt ieguvu īstus draugus. Cilvēki ir brīvāki un ciešāk saistīti ar dabu – visuvareno spēku, kas diktē noteikumus, ar kuriem nevar nerēķināties. Turienes milzīgie plašumi it visā – mežos, upēs un kalnos – ļauj vieglāk elpot, dara tevi pašu plašāku un maina uztveri. Pēc Sibīrijas vienkārši nevar palikt tāds pats kā agrāk. Arī ar māsu man tagad ir daudz labāka savstarpējā sapratne. Es neesmu tendēta uz materiālo, bet pašreiz jūtu, ka šī puse man kļuvusi vēl nesvarīgāka. Nevajag miljonus, lai būtu laimīgs, priecīgs un dzīvotu patiesi forši! Tā bija ļoti vērtīga un emocionāli bagāta dzīves skola. Kad neveicas, pašķirstu bildes, un man atkal ir enerģijas lādiņš un impulss dzīvot

Autore: Lana Koluškina, foto: no Agneses Vaļinieces personīgā arhīva.