Latvijas vietvārdi pasaulē

Septembris 12, 2010

Valstu, pilsētu, ciemu, ezeru, upju un kalnu nosaukumi radušies senākā vai ne tik senā pagātnē. Šos nosaukumus kāds izdomāja, tos sāka lietot saziņā un beigu beigās tie ieguva oficiālu statusu.
Latvijā daļa vietvārdu ir radušies sirmā senatnē, citi salīdzinoši nesen.
Rīgas nosaukums pirmo reizi senajās hronikās ir minēts 1198. gadā. Tiek uzskatīts, ka Rīgas vārds cēlies no Rīdzenes (Rīdziņas) upes, kuras krastā pilsēta radusies. Rīgas nosaukums ir pārdzīvojis savu sākotnējo vārda nesēju, jo šīs upes diemžēl vairs nav.

Vietvārds „Latvija” ir ar salīdzinoši nesenu pagātni mūsdienu Latvijas teritorijas apzīmēšanai parādās tikai 19. gadsimtā. Šo nosaukumu attiecībā uz Kurzemi vispirms sāka lietot lietuvieši. Vēlāk 1857. gadā Juris Alunāns laikrakstā “Inland” ieteica lietot nosaukumu “Latva”. Latviešu literatūrā vārdu “Latvija” pirmie ieviesa jaunlatvieši – Auseklis, Andrejs Pumpurs, Kronvaldu Atis u.c.

Tā tas ir visā pasaulē.
Vairumā gadījumu mēs esam pieraduši, ka latviskos vietvārdus var sastapt tikai Latvijā. Tomēr tā tas nav visos gadījumos.
Vai nu pateicoties mūsu tautiešu ietekmei (piemēram, emigrantu kopienas) vai vienkārši vārdu fonētiskai līdzībai, bet mums tik pierastie un Latvijā bieži lietotie vietvārdi ir sastopami visā pasaulē.
NeoGeo jums piedāvā doties ceļojumā pa visu pasauli un ieraudzīt mūsu Latvijā pazīstamos vietvārdus visos planētas kontinentos.

http://neogeo.lv/?p=3089


Kurzeme:
http://www.geonames.org/search.html?q=Courland&country=

Advertisements

Ciemā, kur ceļ jaunu skolu

aprīlis 30, 2010

Par skolas un kluba celtniecību Augšbebru ciemā

Mairita Kaņepe, publicēts Cēsu rajona laikrakstā “Druva”, 2003. gada augustā

Cēsnieki – trīs pedagogi, mācītājs un uzņēmējs šovasar (2003.g.) vēroja kā ieliek pamatus jaunai skolas ēkai Sibīrijā. Skolā, kura atradīsies gandrīz 3,5 tūkstošus kilometru tālumā no Latvijas viens no mācību priekšmetiem ir latviešu valoda.

Augšbebri, kur ceļ jauno skolu, ir viens no vecākajiem latviešu ciemiem, sākts veidot pirms 106 gadiem, pārceļotājiem apmetoties uz dzīvi Rietumsibīrijā. Namu būvēs ciema vīri, uzņēmēja Sergeja Benkes vadībā. Sergejs pēc cēsnieku ielūguma pagājušajā rudenī papildināja prasmes guļbūvju celtniecībā uzņēmumā “Warss”.

Cēsnieki stāstā, ka Sibīrijā neparasti bijis ieraudzīt kā uz zemes, bez būvbedres no baļķiem tiek veidots ēkas pamata vainags, pirmās kārtas. Iespaidos dalījās Cēsu izglītības darbinieki Lolita Kokina, Dzidra Matusēviča un Ivars Zemītis.

Jau pavasarī Cēsis sasniedza ziņa, ka Augšbebru ciemā, no kuras uz vasaras nometnēm Latvijā brauc bērni, sākusies būvmateriālu sagatavošana jaunas sākumskolas celtniecībai. Brigādi veido Leju, Kalniņu, Ozoliņu, Demčuku, Korbergu, Šķerbaku un Cīruļu ģimeņu vīri un dēli.

Nams, kurā šobrīd bērni mācās līdz 4. klasei, ciemā ir viens no vecākajiem.

Bērnu vecvecvectēvi to cēluši pirms vairāk nekā 90 gadiem. Tā līdz 1937. gadam bijusi latviešu skola, līdz politiskā situācija krasi mainījās – kolektivizācija, aizliegums dzīvot viensētās, izsūtīšana. Latviešu skolotājus padomju represijas skāra ļoti tieši. Latviešu skolas Sibīrijā aizliedza. Kopš 1991. Gadā no Latvijas Augšbebros ierodās pirmā skolotāja, lai mācītu latviešu valodu. Pēdējos divos gados latviešu valoda Augšbebru skolā oficiāli atzīta par mācību priekšmetu.

Arī rajona centrā Tarā satikām latviešu ģimenes. Daudzi dzīvo blakus ciemā Kurzemes Ozolos, kur pirmo reizi no Latvijas skolotāja atbrauks šoruden. Tarā ar 27 tūkstošiem iedzīvotāju nesen nodibināta latviešu biedrība. Kuplā skaitā sanākuši uz tikšanos ar mums, sibīrieši stāstīja, ka vēlas atsvaidzināt latviešu valodas zināšanas, grib, lai valodu mācās bērni un apzinās, no kuras zemes cēlušies viņu senči,” rādot latviešu biedrības fotogrāfijas, par sirsnīgo uzņemšanu un lielo interesi pastāstīja Lolita Kokina.

Mums, pedagogiem, vienmēr bijusi pārliecība, ka bērniem no Sibīrijas iespēja būt Latvijā, draudzības nometnēs, ko divus gadus rīkoja Cēsu, Ainažu un Valmieras pašvaldības, ir labs stimuls ir ātrākas attīstības iespēja,” sacīja nometņu vadītāja Dzidra Matusēviča. “Sastopot Sibīrijā vasaras audzēkņus, redzēju, cik viņi kļuvuši atraisīti. Visvairāk pārsteidza meitene, kura Latvijā bija ļoti noslēgta. Tagad ņēma mani aiz rokas, gājām citu vidū rotaļās. Aizkustinoši bija Sibīrijas ciemā izjust latviskās tradīcijas, kas pie mums zudušas, bet Sibīrijā gadu desmitos saglabājušās. Tās bija rotaļas un dziesmas, uguns rituāli un ēdieni, ko neizmantojam. Arī mums būtu ko pārņemt. Tas viss, protams, sajaucies ar īsti krievisku viesmīlību.” Par spilgtajiem iespaidiem Sibīrijā stāstīja Dz. Matusēviča

Sibīrijas taigā, kur latvieši gadsimta sākumā iekopa savas mājas, jau kopš 30. gadiem nedzīvo viensētās. Vecākie ciema ļaudis atceras, kur mājas reiz bijušas. Joprojām tiek lietoti vietvārdi laukiem un mežiem, norādot kādreizēju piederību latviešu dzimtām. Ar cara dotiem trīs zelta rubļiem pietika, lai latviešu pārceļotāji Sibīrijā uzceltu mājas. Tūkstoši izvēlējās šo iespēju.

Kopā ar cēsniekiem Omskas apgabalā viesojās arī valsts integrācijas lietu ministrijas darbinieki un ministrs Nils Muižnieks, Latvijas vēstnieks Krievijā Normans Penke. Sagaidot ciemiņus ciema skolā bija izstāde no latviešu māju bēniņos atrastām vecām lietām. Daudzas jau atvestas līdzi uz Sibīriju. “Pārsteidzoši, ka vienā mazā ciemā saglabājies tik daudz priekšmetu, kas stāsta par latviešu etnisko kultūru. Visvairāk redzējām darba rīkus – ķērnes, kārstuves, ratiņus, sadzīves lietas – lampas, traukus (Kuzņecova fabrikas tasīti), apģērbus – no zābakiem līdz kāzu kleitai un daudz rokdarbu. Visvērtīgākās skolotājas Natālijas Nezduļķes apkopotajā kolekcijā bija Bībeles. Vecākā iespiesta ap 1700. gadu un iesieta koka vākos,” stāstīja Dzidra Matusēviča. “Muzejiskās vērtības bija vēlējušies redzēt arī Taras pilsētas vēstures skolotāji. Viss latviskais, kas saglabāts pelnījis ne tikai interesi, bet arī dokumentēšanu. Ir vērts no Latvijas doties jau vēsturiskā izpētes ekspedīcijā.” Dzidrai Matusēvičai Sibīrijā vienu no aizkustinošākajiem brīžiem sagādājis vasaras nometņu “Zīļu laipa” Latvijā jaunākais audzēknis Vasīlijs, kurš skolotāju savās mājās Kurzemes Ozolciemā sagaidījis ar puķu pušķi.

Vienlaicīgi ar skolu Augšbebros cels arī jaunu klubu. Ciema kultūras dzīvi rosina folkloras ansamblis “Varavīksne”, kurš pazīstams ne tikai tuvākajā apkārtnē un rajona centrā Tarā, bet arī apgabala centrā 300 km attālajā Omskā. Šovasar uz Augšbebru ciemu nosvinēt Jāņus ieradušies apgabalā dzīvojošie latvieši. Viesi noskatījušies ciema ļaužu iestudētās “Skroderdienas”, piedalījušies aplīgošanā,. Ciemiņu bijis vairāk, nekā ciemā iedzīvotāju.

Cēsinieki ir pārliecināti, ka Cēsu pašvaldība turpinās atbalstīt Sibīrijas latviešus – bērniem sarīkojot nometnes, pieaugušos aicinot Latvijā gūt amatu pieredzi, lai uzsākot individuālo darbu, varētu laukos pelnīt. Projektus jau atbalstījis Sabiedrības integrācijas fonds. “Arī jaunās skolas aprīkošanā strādās paši ciema puiši, ja vien mācēs mēbeļu gatavošanu,” domā Lolita Kokina. Viņa cer, ka sadarbību ar Sibīrijas latviešiem izvērtīsies valsts mērogā. Izglītības un zinātnes ministrija šogad jau atvēlējusi 27 tūkstošus latu skolotāju finansēšanai, kas septembrī no Rīgas dosies uz Augšbebriem, Kurzemes Ozoliem, Krasnojarsku un Lejas Bulāniem.

http://www.lvava.gov.lv/index.php?darbibas_virzieni+diaspora+aktualitates+2

LVAVA izsludina konkursu latviešu valodas skolotājiem darbam Sibīrijā. Ik gadu strādāt pie tautiešiem Krievijā par latviešu valodas un kultūras skolotāju dodas kāds radošs un atvērts pedagogs no Latvijas. Divas skolotājas, kas strādājušas Sibīrijā un Baškīrijā, sniedz nelielu ieskatu diasporas speciālista darbā.

Latviešu valodas apguves valsts aģentūra meklē
latviešu valodas skolotājus darbam
Sibīrijas latviešu kopienās
no 01.09.2008. līdz 30.06.2009
.

Piedāvājam:
– iespēju iegūt neparastu, interesantu dzīves pieredzi;
– regulāru mēnešalgu;
– apdrošināšanu;
– nodrošinātu dzīves vietu Sibīrijā.

Prasības:
– humanitārā izglītība vai pēdējo kursu students/-te;
– sabiedriskums, vēlama pieredze mākslinieciskā pašdarbībā (dziedāšana, muzicēšana, teātris utt.);
– vēlama prasme amatniecībā un/vai rokdarbos;
– ieinteresētība latviešu kultūras saglabāšanā.

Lūdzam pieteikties,
iesniedzot personīgi vai nosūtot pa pastu uz adresi
LATVIEŠU VALODAS APGUVES VALSTS AĢENTŪRA
Lāčplēša iela 35-2, 1.stāvs, Rīga, LV 1011, Latvija
– CV;
– izglītību apliecinošu dokumenta kopiju;
– motivācijas vēstuli ar norādi, pie kā vērsties pēc rekomendācijas.

Uz aploksnes lūdzam atzīmēt “Skolotāji Sibīrijā”.
Sīkāka informācija pa tālruni 27098955, Daina Laganovska

No 2003.gada rudens līdz 2005.gada vasarai Sibīrijā Omskas apgabala Augšbebru ciemā par skolotāju strādāja Lelde Keiša. Viņa stāsta: ” Cilvēks savā laikā un ceļā meklē sevi, savu vietu un savu vērtību. Ir svarīgi kādā brīdī atstāt mājas, tuviniekus un doties pasaulē, lai sajustu sevi, satiktu tos, kuri tevi gaida, un ieietu durvīs, kurās droši jāieiet, lai ienestu savu ceļa stāstu.
Es pateicos dzīvei un cilvēkiem, kuri šeit, Latvijā, mani atbalstīja pirms tālā ceļa, kurš aizveda mani uz to pasaules malu, kur dzīvo mani tautieši – latvieši. Tā ir tāda sajūta, kā atgriezties Krišjāņa Barona, Valdemāra un pedagoga Grestes laikā. Pedagoģijas skaistums un attiecības, ko dāvāja latviešu bērni Augšbebros, ļāva sajust savas valsts, valodas un latviešu vērtību pasaulē.
Es Sibīrijas veclatviešu ciemā pavadīju 2 mācību gadus. Tā ir vieta, uz kurieni mana būtība sauks atkal un atkal. Tas bija skaists laiks! Mazā skoliņā( 4 klases) bērni alka pēc visa jaunā – dziesmām, dejām, sporta, angļu valodas, informātikas pamatiem, tēti un mammas vakaros kopā mācījās valodu, skatījās latviešu filmas, kultūras namā dejojām ātrās dejas, klausoties „Prāta vētru” un atmiņās par Latviju labprāt fonā dzirdējām Mielavu.
Kad garajos ziemas vakaros kādreiz domāju par mājām, tad devos uz kultūras namu , lai kopā ar folkloras kopu „Varavīksne” uzdziedātu Raimonda Paula dziesmas un kurzemnieku tautasdziesmas.
Ir skaista un īpaša sajūta kurināt 18. novembra svētkos ugunskuru, dziedāt himnu, svinēt latviešu Ziemassvētkus un Jāņus tālajā Krievzemē, bet justies un būt kopā ar saviem latviešiem mazajā Latvijā – Augšbebros.
Valoda ir vērtība, mazliet nosalusi un nabadzīga tur, Sibīrijā, bet latvieši to dzied un runā, kā nu prot – skaisti un patiesi. Katru gadu viņi gaida savu skolotāju – skolotāju no savas tālās Latvijas, lai kopā atkal klausītos stāstus, dziedātu, uzticētu savus bērnus un ļautu dzīvot līdzi noteiktu savu stāstu – latviešu dzimtas, ciema un savu.
Esi kā zieds – stingrs un skaists, kur vien tu dosies, tevi skatīs kā Latvijas ziedu – meklēs Tevī šīs nācijas cilvēcisko skaistumu, valodas skanējumu, stāju un attieksmi pret citiem. Es sajutu, ka manī skatās kā Latvijā, citi nezinot to, citi salīdzinot ar iedomāto, citi – pazaudēto. Savā ceļā ir jāizdara kaut kas skaists, īpašs un pasaulē vērtīgs, es lepojos, ka, sevi piepildot, spēju savā ceļā radīt skaisto – svešā zemē, bet zemē, kur latvieši sargā sevi, savu valodu un skumst pēc Latvijas un latviešiem.”

Lelde

No 2006.gada rudens līdz 2007.gada vasarai skolotāja Una Veinberga strādāja Baškīrijā Arhangeļskas rajona M.Gorkija ciema vidusskolā. Viņas iespaidi:
“Ikkatra izvēle ir saistīta ar nejaušībām vai sen loloto sapni, ko iespaido dzīvē piedzīvotais un emocionāli pārdzīvotais.
Tā manā dzīvē bija laika periods, kad biju ārpus Latvijas. Vienu mācību gadu strādāju Baškīrijā, M.Gorkija ciema vidusskolā, un mācīju turienes latviešu bērniem latviešu valodu.
Lēmums turp doties nebija viegls un ātrs. Tas nāca lēnām un kā nepieciešamība sevi pārbaudīt un redzēt, kā varēšu mācīt savu valodu, kā rādīšu, kas ir Latvija
Strādāju ar 1.-11.klases bērniem, vadot latviešu valodas nodarbības. Darbojos ar divām bērnu folkloras grupām, kam mācīju latvju dančus un tautas dziesmas. Tikos ar turienes tautiešiem.
Kad biju tālu prom no dzimtenes, es sajutu, ko īsti man nozīmē Latvija, jo saziņa dzimtajā valodā, kopā būšana ar sev tuvajiem ir ārkārtīgi svarīga.
Katrai vietai uz zemes ir kas īpašs. Baškīrijā tie noteikti ir atvērtie cilvēki un brīnumjaukā daba, kas vēl ir neskarta un nekomerciāla. Netālu no ciema jau baudāmi Urālu kalnu plašumi, ziemā dziļas kupenas, pavasarī īpaši lipīgie un smagie dubļi, vasarā košās pļavas un lielais karstums, rudenī lapu koku krāšņums. Bērzi ir baltāki, debesis tālākas un gaiss citādāku smaržu. Tā vien gribas teikt, ka tā pati Latvija vien ir… ak, nē! Mana dzimtene ir Latvija – ar latviešu valodu, ar cilvēkiem, ar mežiem, pļavām un jūru. Pieredze novērtēt savējo rodas tik tad, kad esi no tās prom un tik ļoti, ļoti gribas atgriezties!”
Una



“Mērķis”, 07. augusts, 2003
http://www.kaklasaites.lv/sibirija.htm

LU maģistrante un tekstilmaksliniece Agnese Vaļiniece ir saslimusi ar Sibīriju, kur pabijusi pāris reizes. Par to, kāda ir turienes dzīve un cilvēki, kuri turklāt runā arī latviešu valodā, – mūsu saruna.

Mūsdienās visi pārsvarā brauc uz Rietumiem, kāpēc tu nolēmi savām acīm skatīt Sibīriju?

Viss sākās, kad tālajā 1989. gadā kopā ar bērnu ansambli Zvaniņi uzstājos Baškīrijā. Tas bija kā aizmetnis maniem nākamajiem Sibīrijas braucieniem, kas notika pēc vairākiem gadiem. Kad beidzu LU Pedagoģijas fakultāti, kultūrvēsturniece Vaira Strautniece, kura arī ir saslimusi ar Sibīriju, piedāvāja man aizbraukt tur pastrādāt. Līdz pēdējam brīdim, jau vilcienā sēžot, neticēju, ka patiešām braucu. Ir avantūra aizbraukt 4000 km prom no Latvijas, nevienu tur nepazīstot.

Ceļojot ar vilcienu, parasti ir ko redzēt un piedzīvot!?

Tas bija ļoti interesants ceļš, jo vilciena notiek sava dzīve. Ar LU kori Juventus esmu daudz braukājusi pa pasauli, tomēr tādos ceļojumos tu tik un tā esi tikai tūrists – aizbrauc uz festivālu, padziedi, patusējies, bet ar cilvēkiem neiepazīsties. Savukārt, braucot ar vilcienu, piedzīvo tādas emocijas! Manā kupejā bija divi vīrieši no Kazaņas, viens no Sibīrijas, bet blakus – pilns ar ar­mēņiem. Visu nakti norunājām, jo cilvēciski bija ļoti interesanti uzzināt viņu pasaules uzbūvi, kas ļoti atšķiras no mūsējās.

Pirmie iespaidi par plašās Krievzemes ārēm.


Tādas milzenes var atrast, šķiet, tikai Sibīrijas mežos!

Pavasarī Sibīrija ir ļoti ekstrē­ma. Martā vēl ir mīnusi un sniegs līdz krūtīm! Braucu uz Omskas apgabala Taras rajona Augšbebriem, kur Irtišas upe ciemam diktē savus noteikumus. Braucot pa kārtīgi izdangātajiem lauku ceļiem, sapratu, kas ir Sibīrija – kā ievilku gaisu pie Irtišas, ta izputu tikai Augšbebros. Mans Sibīrijā pavadītais mēnesis dabā bija no dziļa sniega līdz pilnīgiem dubļiem. Īstenībā jau Sibīrijas dubļi ir skaisti un saulītē mirdz kā zelts! Taču vietējie puišeļi, redzot, ka es tos fotografēju, teica: “Atkal fotografē netīrumus!” Ir bijuši gadījumi, kad mūsu dzimtenītes cilvēki aizbrauc uz turieni, safilmē pažobeles un pasaka – “Redz, cik viņi slikti dzīvo!” Viss ir atkarīgs no tā, kā skaties uz Retām: divi vīri sēž uz mājas sliekšņa; viens redz dubļus, otrs – zvaigznes. To, ko tu gribi saskatīt, arī saskatīsi.

Kādi ir sibīrieši?

Sibīrijas cilvēki ļoti atšķiras no tiem, kas dzīvo Latvijā. Mums šeit ir ļoti ašs laiks, tur dzīves temps ir pilnīgi citādāks. Mūsu cilvēki ir daudz vairāk vērsti uz materiālo un naudu nekā viņi. Nevaru izskaidrot, kāpēc un kā, bet tur ir ļoti pacilājoša gaisotne! Nekad agrāk nebiju tik daudz smējusies; mēs priecājāmies katru vakaru, dziedājām karaoki. Cilvēki ir atvērti, gaiši un ļoti jauki.

Tad jau latviešu skolotāju uzņēma ar atvērtu sirdi?

Jā, mani sagaidīja un uzņēma ļoti mīļi. Augšbebros dzīvo apmēram 170 cilvēki, no kuriem vairāk neka 100 ir latvieši. Tas ir sirdi plosoši – tu nobrauc drausmīgu gaisa gabalu, bet ar tevi runā tīrā latviešu valodā bez akcenta. Bobrovka ir sava republika, tāda kā maza Latvija Sibīrijā, ar folkloras ansambli Varavīksne, kurā dzied latviešu dziesmas. Šim ansamblim un Augšbebru ciemam vispār ir cieša sadarbība ar Valmieru un tās mēru Māri Kučinski, kurš sibīriešiem ir uzdāvinājis sintezatoru. Vēl interesanti, ka, aizbraucot uz Sibīriju, visi vietējie apjautājas par latviešu skolotājām, kas pabijušas tur – “Tu pazīsti Gundegu, Baibu, kā iet Ieviņai?” Sākumā nevienu no viņām nepazinu, bet, kad atgriezos un satikos, izveidojās sava mafija.

Kādas bija tavas turienes mājas?

Es dzīvoju Olgas un Sergeja Beņķu ģimenē. Viņi ir jauni cilvēki, kas ļoti aktīvi piedalās ciema dzīvē. Olga ir studējusi Omskā un vada ansambli, bet Sergejs ir vietējais uzņēmējs. Plašu sirdi, strādā ar guļbūvēm un allaž izdomā ciemam ko jaunu. Viņi dzīvo ļoti labi – ir liela māja, atsevišķa pirtiņa. Par Sibīriju ir baigākie stereotipi, tāpēc, kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, pirmie jautājumi bija: “Ko tu tur darīji, kā dzīvoji – vai šķūnīti, bez elektrības?” Bet viņiem ir gan dators, gan televizors un videomagnetofons. Protams, ne visi ir tik labi situēti, bet, ja strādā un domā, kā dzīvot labāk, tad arī izdzīvo. Un šeit ir tikpat daudz nodzērušos cilvēku kā tur. Sibīrijā biju tajā laikā, kad tur viss mainījās. Sadzīviskajā jomā tur ir tā, kā šeit bija pirms 10 gadiem. Līmeņi izlīdzinās, un veikalos var visu dabūt; tā nav, ka ir tikai viena šprotu bundža.

Kā izskatījās tava Sibīrijas darba ikdiena?


Dodamies ogot!

Man likās, ka ir daudz jāpa­spēj, tāpēc joņoju pa ciemu, mēnesi pavadīju ļoti aktīvi. Gan pieaugušajiem, gan bērniem mācīju dažādus rokdarbus: izšūšanu, adīšanu, rotaļlietu izgatavošanu, tamborēšanu. Atsaucība bija fantastiska, jo, kamēr nebija sākušies lauku darbi, visiem bija laiks apgūt ko jaunu. Es devu, bet viņi, jūtot, ka ir ko ņemt, vēlējās vēl un vēl. Tā kā esmu beigusi Rīgas Amatniecības vidusskolu, mūzikas skolu un pati dziedu korī, piestrādāju arī šajās jomās. Tieši Sibīrijā es novērtēju un sapratu, ka viss, ko savā dzīvē biju apguvusi un pratu, lieti noder. Tas bija ļoti veselīgi man pašai, jo beidzot varēju dot savas zināšanas arī citiem, par ko bija liels gandarījums un prieks.

Vai braukāji arī pa apkārtni?

Aizbraucu uz rajona centru Taru, kur vēl var just padomju laiku sistēmu… Bet, pirms atgriešanās Latvijā, kopā ar ciema ansambli devos uz Omsku, kur notika Taras rajona folkloras kopu festivāls Duša Rossiji. Tur bija ļoti daudz dažādu nacionalitāšu cilvēku – vācieši, igauņi, latvieši; gandrīz Sibīrijas Eiropa. Bet arī Omskā man nepatika; tur tāpat jaušama padomiskās iekārtas atbalss – neinformētība, neorganizētība. Tikko ir darīšana ar iestādēm, jāsaskaras ar drausmīgu birokrātiju; ļoti labi nostrādā pazīšanās… Pēc dzīves ciemā biju uz viļņa, un man likās, ka varētu palikt tur uz gadu. Omska mani nolika vietā, un droši vien pareizi, jo katram ir sava dzīve un ceļš, kas jāiet. Tomēr prombraucot emocijas sprāga vaļā un asaras bira kā pupas. Taču es zināju – katra šķiršanās ir iespēja atkal jaunai tikšanās reizei.

Un tikšanās ar Sibīriju patiešām atkal notika?

Braucot uz Sibīriju pirmoreiz, uz perona iepazinos ar manu tagadējo draudzeni, Melbāržu Ingu no Lejasbulānas ciema. Viņa, sajutusi “asins balsi”, pirms četriem gadiem pārvācās dzīvot uz Latviju. Pagājušajā vasarā kopā ar māsu Inesi aizbraucam Ingai līdzi apciemot viņas dzimtās mājas un vecākus Lejasbulānā.

Kāda ir Lejasbulānā? Vai Sibīrijas ciemi atšķiras savā starpā?

Lejasbulāna, ko no Latvijas šķir 6000 km, atrodas Hakāsijas republikā, kuras galvaspilsēta ir Abakana. Ciems atrodas ielejā, kur pagrūti piekļūt; pavasaros iedzīvotāji ir pavisam nošķirti no apkārtējās pasaules. Tādēļ daudzi jaunieši vācas prom un ciemā vairs nenotiek paaudžu maiņa. Šajā ciemā ir kolhozs Latvija. Viņiem ir sava Latvija, kurā arī runā latviski. Lejasbulānā ir lielāka par Augšbebriem, bet principā ciemi nav salīdzināmi, jo katram ir kaut kas savs. Lejasbulānā ir citādāka daba. Krievijā daba ir ļoti atšķirīga un iespaidīga. Nu, kaut vai skaistās, baltās bērzu birztalas! It kā dziesmas un pasakas ir dzirdētas, bet, kad pats ieraugi birztalas vairāku kvadrātkilometru plašumā, var saprast, kāpēc tās tik daudz apdziedātas. Hakāsijas republika ir stepes, milzīgi plašumi, kur tālu nav redzams neviens koks. Savukārt Augšbebros ir meži, taiga. No Abakanas līdz Lejasbulānai ir tikai 150 km, bet ari šajā posmā daba izmainās. Tur ir līdzīgi skati kā Šveices kalnos, tāpēc bija mirkļi, kad likās, ka es jau to esmu redzējusi.

Kādas pēdas tevī ir atstājusi Sibīrija?

Atbraucot mājās, sajūsmināta visiem stāstīju par vienreizējo Sibīriju un, ka nav ko darīt rietumos, kur viss salikts pa plauktiņiem. Sibīrijā nav tās disciplīnas un ir grūtāk plānot, jo daudzas lietas notiek vai nenotiek tāpēc, ka tām jānotiek vai nav jānotiek. Es braucu ar gaišu attieksmi, un viss ari labi notika, turklāt ieguvu īstus draugus. Cilvēki ir brīvāki un ciešāk saistīti ar dabu – visuvareno spēku, kas diktē noteikumus, ar kuriem nevar nerēķināties. Turienes milzīgie plašumi it visā – mežos, upēs un kalnos – ļauj vieglāk elpot, dara tevi pašu plašāku un maina uztveri. Pēc Sibīrijas vienkārši nevar palikt tāds pats kā agrāk. Arī ar māsu man tagad ir daudz labāka savstarpējā sapratne. Es neesmu tendēta uz materiālo, bet pašreiz jūtu, ka šī puse man kļuvusi vēl nesvarīgāka. Nevajag miljonus, lai būtu laimīgs, priecīgs un dzīvotu patiesi forši! Tā bija ļoti vērtīga un emocionāli bagāta dzīves skola. Kad neveicas, pašķirstu bildes, un man atkal ir enerģijas lādiņš un impulss dzīvot

Autore: Lana Koluškina, foto: no Agneses Vaļinieces personīgā arhīva.

Jau ceturto reizi Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas fakultātes pārstāvji devās uz Sibīriju pie Krasnojarskas apgabalā dzīvojošajiem latgaliešiem un latviešiem, lai pētītu viņu valodu, kā arī vērtētu, cik daudz tradīciju tie saglabājuši. Ekspedīcija notika no 22.jūnija līdz 9.jūlijam. Atmiņās par Bičkovas ciemā aizvadīto laiku dalās viena no ekspedīcijas dalībniecēm rēzekniete Ilona Zaiceva.
Robinsons Kruzo latgaliešu mēlēLatviju šajā ekspedīcijā pārstāvēja astoņi cilvēki, bija arī parstāvji no Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Baltistikas nodaļas. Braucienā ievāktie materiāli glabāsies LU, tos varēs izmantot topošie filologi. Šīgada vasaras ekspedīcijā tika iepazīts Bičkovas ciems, kas atrodas sešdesmit kilometrus no Krasnojarskas apgabala pilsētas Ačinskas. Tajā ir ap 250 iedzīvotāju – ne vien latgalieši, latvieši un krievi, bet arī moldāvi, baltkrievi, čuvaši, tatāri un citi, kopumā piecpadsmit tautību pārstāvji.

Viesi no Latvijas izstaigāja 80 sētas. “Kad ieradāmies, jutāmies kā mājās, jo šiem cilvēki izstaroja latgaliešiem tik raksturīgo sirsnību, viesmīlību un atsaucību” – atceras Ilona. Vietējie jau iepriekš zināja, ka Sibīrijā ieradīsies latvieši un latgalieši, vienīgi nebija skaidrs, ko viesi vēlas šeit darīt. “Mēs vēlējāmies noskaidrot, vai un cik daudz šajā teritorijā saglabājusies latgaliešu valoda. Redzot uz kāda nama durvīm ar krītu uzvilktus trīs krustus, mēs uzreiz sapratām, ka tajā dzīvo latgalieši un gājām tik iekšā” – atklāj ekspedīcijas dalībniece. Viņa teic, ka, ik dienu uzklausot pa desmit stāstiem, nav viegli to izturēt, jo šie cilvēki vēlas arī aprunāties, viņus interesē, kas tagad notiek dzimtenē. I.Zaiceva teic, ka Jāņu dienu svinēt vienuviet bija sabraucis ap trīssimts latgaliešiem.

Darba gaitā filologi sastapās ar interesantiem materiāliem, piemēram, latgaliski tulkotu Robinsona Kruzo grāmatu, ko uz pāris dienām iedevuši izlasīt Sibīrijas latgalieši. Lielākajai daļai vecākās paaudzes iedzīvotāju klāt bija psalmu un pātaru grāmatas. Vairāku sētu saimnieki varēja parādīt arī gotu burtiem drukātu Bībeli. Zīmīgi, ka latgalieši pratuši saglabāt katoliskās tradīcijas. Ir poļu baznīckungi, kas labprāt vada dievkalpojumus krieviski. Taču latgalieši labprātāk izvēlas kaut ko līdzīgu sarīkot kādās mājās – dzied psalmus un lūdzas. Daudzu latgaliešu mājās glabājas svētbildes. Viņi arī atceras visus katoļticīgo svētkus. Kapos tiek izmantots krucifikss. Sibīrijas latvieši līdz 1970.gadiem darbu darīja dziesmu pavadībā, kā tas parasti tiek izcelts latvju dainās. Jāpiebilst, ka vēl 70.gados latvieši kāzas svinējuši “uz abiem galiem”.

Uz nometni “Atzolys” brauks arī Sibīrijas jaunieši

Pateicoties ekspedīcijai, Sibīrijas latgalieši tiek “iekustināti”, jo pašiem ir interesanti kaut ko izstāstīt, atrast ko derīgu tālajiem viesiem. “Mēs esam kļuvuši kā tāds stariņš, kas iepriecina” – atzīst Ilona. Sibīrijas latgalieši allaž jutušies pamesti. Atmodas laikā – 90.gados – šeit ieradušies pārstāvji no Latvijas, kas interesējušies par Sibīrijas latviešiem. Šeit izveidoja biedrību “Dzintars”, kam tika piešķirtas finanses, sameklēti latviešu valodas skolotāji. Toties latgalieši tika atstumti, jo tie nepratuši runāt latviski. Jāpiebilst, ka latgalieši, ko ekspedīcijas grupa sastapa Bičkovā, lielākoties izsūtīti no Balvu rajona. Ja viņi sevi sauc par latviešiem, tad tie patiesībā ir malēnieši. Līdz ar to valoda no “tīrās” Rīgas valodas krietni atšķiras. Latgalieši atzīst, ka, aizbraucot uz Latvijas galvaspilsētu, viņi atklāj, ka nemaz neprot runāt šai mēlē. Savukārt – kad tie kādu uzrunā krieviski, attieksme pret viņiem mainoties… Tagad tiek strādāts, lai Ačinskā, kas gan teritoriālā, gan iedzīvotāju skaita ziņā ir līdzīga Daugavpilij, tiktu izveidots Latgaliešu pētnieciskais centrs. Interesanti, ka Ačinskā vairāk nekā puse iedzīvotāju ir latgalieši. Tiesa gan, ne visi tur dzīvojošie runā latgaliski, arī rakstīt prot tikai neliels procents – tie, kas zina latīņu alfabētu.

Sibīrijas latgaliešiem ļoti svarīgi, lai atzītu viņu tautību. Pasē viņiem rakstīts latvietis vai latgalietis. Taču jaunākai paaudzei dzimtene ir Sibīrija, ne Latvija. Latgale viņiem šķiet sapņu zeme kaut kur tālumā.

Apgabalā, kur notika ekspedīcija, bija sastopami tādi vietvārdi kā Častlivaja, Udačnaja, Bagataja u.c. Nedaudz kuriozs izrādījās gadījums par vietvārdu “Graznaja”. Pirmā asociācija, kas radās ekspedīcijas dalībniekiem, bija – “kaut kas netīrīgs”. Taču diezgan rūpīgi sakoptā vide, kas valdīja šajā vietā, par nekārtību neliecināja. Izrādās, vietvārds atvasināts no latgaliešu apzīmējuma “grazns”, kas nozīmē “grezns”. Sibīrijas latgaliešu valodā vairāk sastopami slāvismi, taču Sibīrijā lietotā latgaliešu valoda Latvijas latgaliešiem vienmēr būs saprotama.

Fascinējoši, ka, atrodoties tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes, desmit dienas latgalieši varēja runāt savā mēlē. Pat veikalā un sabiedriskajā transportā “ārzemnieki” tika apkalpoti “latgaliski”. Ilona atklāj, ka pēc atgriešanās mājās aizritējusi teju vai nedēļa, kamēr pierasts pie agrākās vides. Ceļojuma laikā Sibīrijas latgaliešiem nācies secināt, ka ir dīvaina mūsu valstī dzīvojošo cittautiešu nespēja (vai nevēlēšanās) iemācīties valsts valodu, jo tai pašā laikā ar neviltotu interesi studenti pat Krievijā apgūst latviešu, lietuviešu un latgaliešu valodu. Ilona Zaiceva atklāja, ka nākamajos gados uz jauniešu nometni “Atzolys” plānots aicināt arī Sibīrijas latgaliešus.



Kopjot latvietību Sibīrijā

aprīlis 30, 2010

Māra Ozoliņa

Lai veicinātu latviešu valodas apguvi un pilnveidi diasporā, jau vairākus gadus no Latvijas uz Sibīriju tiek sūtīti latviešu valodas skolotāji. Pedagogi, kuri ik gadu dodas uz Augšbebru ciemu Omskas apgabalā un Maksim Gorkij ciemu Baškīrijā, rūpējas ne tikai par tālienē dzīvojošo tautiešu dzimtās valodas apguvi, bet arī par latviešu tautas mākslas prasmju un tradīciju saglabāšanu. Uz Sibīriju pērnā gada oktobrī devās arī 22 gadus jaunais Siguldas 2. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs Iļja Poļakovs.

Kādu motīvu vadīts tu devies uz Sibīriju?

Dzimis esmu PSRS teritorijā, bet par savu dzimteni allaž esmu uzskatījis Latviju. Tomēr man ir vēl otra dzimtene – Sibīrija. Vecomāti izsūtīja uz Sibīriju, tur viņa nodzīvoja sava mūža labākos gadus, tur iepazinās un apprecējās, tur viņai piedzima meita, mana māte. Māte izauga Sibīrijā, turklāt – tieši Omskas apgabalā. Ģimenē daudz tika stāstīts par Sibīriju, un es jau no bērnu dienām ar lielu interesi klausījos par turienes kultūru, cilvēkiem, apstākļiem. Jau sen gribēju aizbraukt uz Sibīriju. Laikam varētu teikt, ka man Sibīrija ir kas līdzīgs kā šejienes latviešiem Latvija – tēvu zeme. Ļoti gribējās satikties ar Omskā dzīvojošo radinieci, bet diemžēl nepaguvu – viņa nomira dažas dienas pirms manas ierašanās.

Protams, savu lomu nospēlēja arī lielā interese par šejieniešu valodu, par valodas attīstības procesiem. Pirms došanās uz šejieni biju pārliecināts, ka šī man būs ļoti vērtīga pieredze gan profesionālajā, gan rakstura audzināšanas ziņā. Un tā tas arī ir.

Un tomēr tas ir liels izaicinājums, vai nebija mazliet bail visu pamest?

Šo iespēju man piedāvāja pirms diviem gadiem, taču tovasar man bija jau mutiska vienošanās ar Siguldas 2. vidusskolu par darba attiecību uzsākšanu, tāpēc atteicos, bet šo piedāvājumu paturēju prātā nākamajam gadam. Pagājušajā vasarā, pateicoties skolotāju dzīvošanai absolūtā neziņā par tuvāko nākotni un politiskajām spēlītēm Izglītības un zinātnes ministrijā, apsvēris visus par un pret, nolēmu pieteikties konkursam.

Parasti skolotāji brauc uz vienu mācību gadu, bet dažiem te tik ļoti bija iepatīkas, ka brauc arī atkārtoti. Arī es šeit esmu uz vienu mācību gadu.

Protams, ka darbu Siguldas 2. vidusskolā neesmu pametis. Tas būtu visai neprātīgs solis no manas puses, ņemot vērā to, kā Latvijā pēdējos gados ir ar darba meklēšanu un atrašanu. Negribētos, atbraucot uz Latviju, meklēt darbu un dzīvot neziņā, vai man tāds būs. Par laimi, skolas direktore piekrita uz vienu gadu manā vietā pieņemt darbā manu sievu, kura arī šobrīd studē, lai kļūtu par latviešu valodas un literatūras skolotāju.

Vai latviešu valoda turienes bērniem skolā ir iekļauta obligāto mācību priekšmetu sarakstā?

Gan Augšbebros, gan 8 km attālajā Kurzemes Ozolainē ir sākumskolas. Oficiāli ir viena mācību stunda nedēļā Augšbebru sākumskolā, kura ir kā fakultatīvs, bet neviens no šejieniešiem pat neiedomājas, ka šo nodarbību bērni varētu neapmeklēt, tāpēc realitātē latviešu valodas stundas ir tikpat svarīgas kā matemātika un krievu valoda. Fakultatīvs attiecināms tikai uz 3. un 4. klasi, tas ir, 4 skolēniem, bet atsevišķi nodarbojamies arī ar 2. klases meitenēm, kuras pamazām sāk lasīt, runāt, apgūst atsevišķus vārdus un frāzes. Es jau minēju, ka oficiāli ir tikai viena mācību stunda, bet reāli tās ir divas trīs reizes nedēļā.

Citādāk ir Kurzemes Ozolainē. Tur latviešu valodas apguve vairs nav stundu sarakstā, tāpēc mācības notiek neoficiāli, reizi nedēļā.

Bez mācībām skolā tās notiek arī skolotāja mājā, tas ir, vietā, kur dzīvoju. Tur ir iekārtota vietējā bibliotēka, ir pasakains literatūras klāsts arī latviešu valodā, ir pazīstamākās latviešu filmas, mūzika, citi uzskates materiāli. Skolotāja mājā viena istaba ir kā neliela zāle. Tā iekārtota tā, lai apmeklētāji gūtu iespaidu par Latviju, latviešiem, mūsu kultūru, tradīcijām un lietām, cilvēkiem, ar kuriem lepojamies. Uz nodarbībām skolotāja mājā nāk gan sākumskolēni, gan pamatskolēni un vidusskolēni, kuri mācās 14 km attālajā Martjušovā.

Un kā ar pieaugušajiem, vai viņi pamazām nesāk piemirst senču dzimto valodu?

Pieaugušie nereti latviski runā pat labāk nekā krieviski, lielākā daļa no viņiem, uzsākot skolas gaitas, neprata ne vārda krieviski.

Pieaugušajiem latviešu valodas mācīšana šeit nav nepieciešama. Tie, kas to zināja kopš dzimšanas, zina arī tagad, bet tie, kas nezina latviešu valodu, gluži vienkārši nav latvieši un nevēlas mācīties šo valodu. Jā, protams, Augšbebru latviešu valoda nav tāda pati kā mūsu latviešu valoda. Piemēram, vārds „dzīvoklis” ir „kurtēlis”, „govs” ir „gove”, bet „daudz” ir „pulka”. Taču tās ir nebūtiskas nianses.

Mācību stundas pieaugušajiem šeit nenotiek. Mācību process notiek saziņā ar viņiem. Piemēram, sarunājoties ar bibliotekāri, es izmantoju vārdu „dzīvoklis”. Viņa pajautā, kas tas ir, es paskaidroju utt. Valoda tiek apgūta arī ar dziesmu, filmu un grāmatu palīdzību. Klubā [lasiet – Kultūras namā] regulāri notiek dažādi pasākumi, svētku svinēšana, un tur allaž var dzirdēt arī latviešu valodu. Protams, ka pieaugušie no šiem pasākumiem iemācās kaut ko jaunu, papildina savas latviešu valodas zināšanas. Ja ar kori dziedam jaunas latviešu dziesmas, viņi taču tās neapzināti tulko, pēta neparastas teikuma konstrukcijas, vārdus, noskaidro kontekstu utt.

Vai Sibīrijā dzīvojošie latvieši sevi vēl aizvien identificē ar Latviju? Vai viņos ir jūtamas latvietības vēsmas?

Man ir retorisks jautājums – vai Latvijā dzīvojošie latvieši sevi identificē ar Latviju? Cik augstu mēs vērtējam savu valodu, kultūru, tradīcijas?

Par Sibīrijā dzīvojošajiem latviešiem man ir grūti spriest. Domāju, ka tie latvieši, kas palikuši vieni paši krievvalodīgā vidē, savu latvietību zaudējuši pavisam vai aizmirsuši. Piemēram, tagad Vankūveras Olimpiskajās spēlēs Krievijas biatlona izlasē startē arī sibīriete Jana Romanova. Viņa ar Latviju un latviešu kultūru ir ļoti vāji pazīstama. Omskas futbola komandas „Irtyš” galvenais treneris Vladimirs Arājs arī vairs nerunā latviski. Starp citu, ja atceramies „Naša Russia” parodiju par Omskas futbola komandas treneri, tad sanāk, ka tiek parodēts latvietis.

Augšbebri ir unikāla vieta tieši ar to, ka te lielākā daļa ir latvieši. Ja salīdzina procentuāli, cik daudziem iedzīvotājiem Latvijā rūp latviešu kultūra un tradīcijas un cik daudziem – Augšbebros, tad šī statistika noteikti būtu par labu sibīriešiem.

Kad kādam augšbebrietim reiz jautāju, vai viņš runā latviski, viņš slēpa acis un kā kaunēdamies teica: „Nē.” Viņš kaunējās par to, lai arī viņam radiniekos nav neviena latvieša. Kā ir ar Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, kuri nepārvalda valsts valodu? Bet tie ciema iedzīvotāji, kas prot latviešu valodu un zina tautas tradīcijas, tie lepojas ar to, un pārējie viņus apskauž.

Piemēram, Tarā (pilsēta 40 km attālumā no Augšbebriem) dzīvo viena latviete, kura ilgus gadus cītīgi mācījās literāro latviešu valodu. Ar viņu ir daudz amizantu gadījumu. Reiz pie viņas ciemojās viesi no Latvijas, un viņa mācīja Latvijas latviešiem, kā pareizi runāt latviešu valodā. Kauns!

Tiesa, negribētos idealizēt šeit esošo situāciju. Nav tā, ka visiem šejienes latviešiem ar Latviju ir kāds sevišķs sakars. Situācija ir līdzīga kā Latvijā – daži no šejieniešiem būtu gatavi krist par Latviju, daži to iemainītu par puspudeli kandžas.

Kāda ir dzīve Sibīrijā. Kuras ir tās lietas, kas tevi pārsteidza vai varbūt šokēja?

Pārsteigumu ir ļoti daudz un katru dienu. Pirmais pārsteigums bija tīkla pārklājuma neesamība Augšbebros. Tikko atbraucu, mēģinu piezvanīt savējiem, bet atģistu, ka tas nav iespējams. Lai piezvanītu, man jādodas vai nu pie kaimiņiem zvanīt no stacionārā telefona, vai arī jābrauc 40 km uz tuvāko pilsētu Taru. Par internetu vispār nevēlos runāt. Pat pilsētā internets ir parodija.

Tam gan ir arī savs labums – vairāk laika veltu garam, nevis miesai. Vairāk lasu grāmatas, kuras gribēju izlasīt jau gadiem ilgi, bet nevarēju atrauties no citām, ērtākām izklaidēm. Atsāku rakstīt. Pēdējie divi gadi bija gandrīz pa nullēm šai ziņā, bet te jau tagad esmu uzrakstījis krietni vairāk, nekā pēdējos piecos gados kopā ņemot. Biežāk arī spēlēju ģitāru, ko mājās darīju ļoti reti. Pēc vairāk kā desmit gadu pārtraukuma paņēmu rokās arī akordeonu.

Šokē sabiedriskais transports un ceļi. Latvijā šoferi sūdzas par sliktiem ceļiem, bet te nez kāpēc par tiem neviens nesūdzas, neviens pat nevar iedomāties, ka ceļi var būt arī labāki. Sabiedriskais transports te kursē, kā šoferim labpatīk.

Ļoti patīkami pārsteigts esmu par kultūras dzīvi Sibīrijā. Teātris, koncerti te ir ļoti augstā līmenī, labi apmeklēti un ļoti populāri, arī pašvaldības tam pievērš ļoti lielu vērību. Krievijā jau vairākus gadus realizē programmu, kas pievērš jauniešus sportam, sevišķi laukos uz mazapdzīvotās vietās. Te cilvēki saprot, ka kultūra un sports ir unikālas jomas, kas kavē cilvēku degradēšanos. Nevienam nav noslēpums, ka Krievijā dzer neprātīgi daudz un neiedomājami daudzi. Labākais līdzeklis, kā to kavēt, ir jauniešu iesaiste sportiskās aktivitātēs vai intelektuālās nodarbēs. Mums atkal tas ir otrādi. Ja kaut kur „jānogriež” finansējums, tad sports, izglītība un kultūra ir pirmie cietēji.

Runājot par tevi, kāpēc esi izvēlējies skolotāja darbu? Turklāt nevis sporta skolotāja, bet gan literatūras un latviešu valodas skolotāja karjeru. Nav taču daudz latviešu un literatūras valodas skolotāju vīriešu! Vai tas ir bijis tavs aicinājums jau no bērnības?

Jau no bērnības literatūra man vienmēr ir bijusi tuva. Šo mīlestību manī ieaudzinājušas manas latviešu valodas un literatūras skolotājas Anna Soms un Anna Dzerkale. Kad mācījos 6. klasē, viens no pirmajiem mājasdarbiem literatūrā bija uzrakstīt dzejoli. To izdarīju starpbrīdī pirms pašas stundas, tās bija astoņas banālas rindas par dzimtenes mīlestību. Skolotājai Dzerkalei tas ļoti patika. Kopš tās reizes katru reizi, kad es slikti uzvedos viņas stundās, un tas bija gandrīz katru stundu, man uz galda tika nolikta balta lapa, uz kuras man bija jāraksta dzejolis. Visādi gadījās, nereti es izlīdzējos arī ar Čaka, Čaklā un Vika dzeju. Reizēm tiku atmaskots, reizēm – nē.

Manuprāt, literatūra ir vislabākais veids, kā mūsdienās aicināt cilvēkus atbrīvoties no tērpšanās pretjūtu prezervatīvos.

Literatūrai esmu pieķēries ne pa jokam, un tā vien liekas, ka no tās mani vairs neviens nespēs atraut.

Kādi ir tavi nākotnes plāni. Vai, atgriežoties Latvijā, arī atgriezīsies skolā? Tevi nebiedē skolotāju mazais atalgojums? Diemžēl daudzi pedagoģijas fakultātes studenti pēc diploma iegūšanas tieši šī iemesla dēļ izvēlas savu profesionālo karjeru veidot citā jomā.

Vai jūs katru rītu, izejot no mājām, baidāties, ka jums kāds uzbruks? Nez vai, ja nav bijis tādas pieredzes. Es šobrīd nestrādāju Latvijas skolā, tāpēc vēl nezinu, kādas ir skolotāju samazinātās algas. Man ir informācija, ka daži skolotāji Latvijā saņemot pat virs 700 latiem. Un, ticiet man, arī viņi nelaiž garām iespēju streikot.

Kaut kā jocīgi sanāk. Ja skolotājs pārāk ilgi labo pārbaudes darbus vai ko citu neizdara laikā, tad viņš vienmēr attaisnojas, ka viņam nav laika, bet uz visādiem mītiņiem viņš iet, kaut arī par tiem viņam nemaksā. Un vispār jau par zemu atalgojumu nav iespējams baidīties – tas vai nu var apmierināt, vai neapmierināt, bet ne jau biedēt.

Ja mani neapmierinās skolotāja atalgojums un ja nespēšu uzturēt ar to savu ģimeni, tad meklēšu citus risinājumus. Un tādi ir vienmēr.

Piemēram, Augšbebros vidējā mēnešalga ir nedaudz virs 50 latiem, citi nestrādā nemaz, bet visi kaut kā taču izdzīvo! Cits uztur saimniecību, cits nodarbojas ar kontrabandu, bet katram ir kādi ienākumi. Esmu pat dzirdējis masu medijos vairākus Latvijā atpazīstamus cilvēkus sakām, ka viņi zagšot, ja vajadzēs, bet ģimenē vienmēr būs viss nepieciešamais. Kā tad dzīvoja kara gados? Toreiz ģimenēs mēdza būt pat virs 10 bērniem, un tie, kuri to visvairāk vēlējās, izdzīvoja! Paskatoties attēlus par kara laiku, saproti, cik izturīgi mēdz būt cilvēki, turklāt – jo mazāk tev ir, jo spēcīgāk tu par to mazumu cīnies.

Cita lieta, ka skolotāja alga varbūt ir netaisnīga salīdzinājumā ar citām profesijām. Tas, ka skolotāji saņem mazāk, nekā būtu pelnījuši, ir skaidrs katram muļķim. Tikai ne katram ir skaidrs, no kurienes ņemt naudu skolotāju algas paaugstināšanai.

Galvenais, lai cilvēks gribētu strādāt un būtu gatavs to darīt, tad viss būs kārtībā. Darba nekad netrūkst, un veidu, kā nopelnīt, ir bez sava gala.

Uzziņai:
Iļja Poļakovs
Dzimis 1988. gada 16. janvārī
Izglītība: Absolvējis Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, iegūstot latviešu valodas un literatūras skolotāja specialitāti

Profesionālā pieredze: Mārupes vidusskola, latviešu valodas un literatūras skolotājs (2007), Siguldas 2. vidusskola, latviešu valodas un literatūras skolotājs (2008. g. – šobrīd), Augšbebru ciema Omskas apgabala Augšbebru sākumskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs (2009. g. – šobrīd)

24. jūlijā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Uzņemšanas komisijā saņemts pieteikums no pirmā Sibīrijas latvieša, kurš iesniedzis dokumentus studijām Pārtikas tehnoloģijas fakultātes programmā Pārtikas produktu tehnoloģija.

Active ImageLatviešu izcelsmes jaunietis Artjoms Stešanovs vidējo izglītību ieguvis šinī gadā Magadanā un patlaban uzturas Rīgā, lai iestātos valsts trešajā lielākajā universitātē, kuras Senāts pirms trim gadiem pieņēmis lēmumu ik vasaru pirmajā kursā vienā no izvēlētajām studiju programmām ārpus konkursa uzņemt divus Sibīrijas latviešus, sedzot nepieciešamās studiju izmaksas. Iepriekšējos divos gados neviens no tautiešiem nav izmantojis šādu iespēju, tālab par pirmo saņemto pieteikumu universitātes ļaudīm ir sevišķi liels prieks.
Bez tam šajā dienā komisijas atbildīgā sekretāre Vizma Valaine īpaši sveica arī universitātes 1000. reflektantu – Līgu Kubuliņu no Limbažu rajona Staiceles , kura pieteikusies studijām divās Sociālo zinātņu fakultātes studiju programmās – Sabiedrības pārvalde un Iestāžu un uzņēmumu ārējie sakari. Tiesa, tobrīd komisijā reģistrēto pieteikumu skaits sniedzās jau pāri tūkstotim, jo vairāki reflektanti pieteikušies studijām vairākās programmās, visbiežāk vienas fakultātes ietvaros, taču ir arī savdabīgs rekords – viens reflektants noformējis dokumentus studijām piecās visnotaļ atšķirīgās studiju programmās, cerot vismaz vienā no tām studēt par valsts budžeta naudu.

Pavisam ceturtdien līdz pulksten 14 LLU Uzņemšanas komisijā bija reģistrēti 1238 iesniegumi, no tiem 1122 pamatstudijās un 116 maģistrantūrā. Lielākajā daļā studiju programmu saņemto pieteikums skaits jau pārsniedz valsts finansēto vietu skaitu. Tādējādi tādās studiju programmās kā Ekonomika konkursa koeficients jau ir 3,20, Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija – 2,88, Zemes ierīcība – 2,26, Ainavu plānošana un arhitektūra – 2,26, Būvniecība – 1,90. Savukārt tādās programmās kā Lauksaimniecība, Mājas vide un informātika izglītībā, Mājas vide un vizuālā māksla izglītībā, Kokapstrāde, Pārtikas produktu tehnoloģija un vēl dažās citās pagaidām konkursa vēl nav.

Pirmie studētgribētāji reģistrēti arī universitātes jaunākajās pamatstudiju programmās – Mašīnu projektēšana un ražošana Tehniskajā fakultātē un Sabiedrības pārvalde Sociālo zinātņu fakultātē, kā arī maģistrantūras programmās – Projektu vadība Sociālo zinātņu fakultātē un Karjeras konsultants Tehniskajā fakultātē. Tāpat kā pērn pieprasīta ir Meža fakultātes otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības nepilna laika studiju programma – Darba aizsardzība un drošība, kas domāta visdažādāko nozaru speciālistiem ar jau iegūtu augstāko izglītību. Kā jaunumu var minēt to, ka divas nepilna laika pirmā līmeņa augstākās izglītības profesionālās studiju programmas – Ēdināšanas pakalpojumi un Viesnīcu pakalpojumi – universitātes Kandavas un Smiltenes filiālē piedāvā Pārtikas tehnoloģijas fakultāte.

Tāpat jaunums ir tas, ka dokumentu iesniegšanas pēdējā dienā – 1. augustā pirmo reizi Jelgavas pilī iecerēta nakts programma, kad reflektanti līdz pat pusnaktij Uzņemšanas komisijā varēs iesniegt dokumentus un vienlaicīgi piedalīties dažādos izklaides pasākumos, kas būs kā atbalss Jelgavas pils 270. jubilejas svinībām vasaras sākumā. Romantiskā noskaņā varēs iepazīties ar pils interjeriem, aplūkot muzeja ekspozīciju, pagalmā piedalīties monētu kalšanā, klausīties vairāku mūziķu grupu uzstāšanos, vērot pils ārējā izgaismojuma ieslēgšanu, fotografēties un vēl citādi izklaidēties.


Informāciju sagatavoja
Juris Kālis, ZPR speciālists.
Tālrunis 63028085, 29144960.

http://www.zemgale.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=293&Itemid=32

http://www.catholic.lv/w/InfoKarteja/zinias/2007/Ekspedicija%20pie%20Sirijas%20latgalieiem.htm
Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes asociētā profesore Lidija Leikuma Februāra vidū atgriezās no Sibīrijas brauciena. Lūdzu pastāstiet par savu braucienu, kāds bija tā mērķis?

Nupat mēs esam atgriezušies no, tā sauktās, otrās latgaliešu valodas un kultūras ziemas skolas, ko organizējām Ačinskā, Krasnojarskas novadā. No Latvijas tas ir vairāk, nekā četri tūkstoši kilometru. Galvenais nolūks bija organizēt Ziemas skolu, atbilstoši mūsu izstrādātajai programmai. Tur nebija skola klasiskā izpratnē ar nodarbībām stundās. Tā ir vesela virkne pasākumu, arī vairāki netradicionāli. Šī reize sakrita ar Latgaliešu biedrības oficiālu priekšā stādīšanu, jo tā ir nodibinājusies 2006. gada vasarā. Uzskatījām par vajadzīgu pamudināt viņus sagatavot kādu kultūras pasākumu. Rezultātā iznāca ļoti jauka latgaliešu rokdarbu izstāde pilsētas Novadpētniecības muzejā.

Cik es saprotu, tas jums bija jau piektais brauciens.

Šī bija mūsu piektā ekspedīcija. Pirmā bija 2004. gada vasarā. To var uzskatīt par izlūkbraucienu, jo mums pat prātā neienāca, ka tur ir tik daudz mūsu tautiešu. Bija liels saviļņojums tāpēc, ka viņi, liela daļa, joprojām lieliski runā latgaliski. Runā tajās izloksnēs, ar kādām viņu senči kādreiz, 19. gadsimta beigās, aizbrauca no tagadējās Latvijas teritorijas, kura toreiz bija impēriskās Krievijas sastāvā. Tad sevišķi intensīvi izbrauca tā sauktās Stolipina reformas laikos, sākot ar 1906. gadu. Diezgan intensīvi izceļoja līdz Pirmajam pasaules karam.

Vai Jums ir zināms, cik daudz latgaliešu ir saglabājies un, kā viņi pārdzīvoja trīsdesmito gadu, pret latviešiem vērsto genocīdu?

Lai pateiktu, cik viņu ir saglabājies mūsdienās, vajadzētu vēl papildu pētījumus. Pēdējā reize, kurā reģistrēja turieniešu tautību, ir notikusi 2002. gadā, Viskrievijas tautas skaitīšanā. Ja cilvēks sevi pieteica kā krievu, vai kādas citas nācijas pārstāvi, bieži vien tas bija ļoti nosacīti. Tur ir ļoti grūti pateikt, kas kurš ir pēc tautības. Arī latgaliešu atvases savus bērnus ir ierakstījuši iedzīvotāju reģistros un pārējos dokumentos dažādi. Tas neattiecas tikai uz latviešiem. Sibīrija no seniem laikiem ir dažādu nāciju sajaukums.

Par genocīdu, to mēs joprojām jūtam. Arī par sekām cilvēki stāsta joprojām, kaut arī ir palikušas vairs tikai atmiņas. Cilvēki, kurus mēs sastapām, ir genocīda upuri, jo viņiem vecāki tika atņemti agrā bērnībā. Viņi joprojām atceras, kā pie viņu mājām vēlā vakarā piebrauca automašīna, ienāca sveši, bruņoti vīri, lika tēvam, vectēvam, vai kādam onkulim, kas tur pie viņiem dzīvo, saģērbties un aizveda uz neatgriešanos. Genocīds bija no vairākiem posmiem. Viņiem ar divdesmit devīto gadu sākās kolektivizācijas kampaņa. Tad arī viss sākās. Vienīgi toreiz arestētie cilvēki viena daļa atgriezās pēc astoņiem, deviņiem vai desmit gadiem. Tas, kas sākās tālāk, trīsdesmit septītajā, trīsdesmit astotajā gadā, ir cilvēka prātam neaptverams. Tā bija Staļina politika, kura pēc cilvēka nacionālās piederības varēja iznīcināt veselas nācijas. Latvieši, tajā skaitā arī latgalieši nav vienīgie, kuri šajā genocīdā cieta. Ja nemaldos, viņi sāka ar poļiem, japāņiem, kuri piedalījās Tālo austrumu dzelzceļa izbūvē. Tad pienāca kārta arī latviešiem. Pa vidu vēl bija vācieši, rumāņi. Viņi bija, tā sauktais, nacionālais mazākums un bieži vien, ar to pietika, lai viņiem inkriminētu visbriesmīgākos noziegumus. Tiešām, kad palasa dokumentos, ko visu viņiem tur nepiedēvēja. Liekas pat jocīgi, cik daudz viens cilvēks, ja viņam ir gadi divdesmit, divdesmit viens, vai divdesmit divi, var būt daudz paspējis sastrādāt pa savu īso mūžu. Patiesībā viņi dzīvoja dziļos laukos un viņiem ar politiku nebija nekāda sakara.

Vai latgalieši ir saglabājuši savu ticību un, kāds tur ir Katoļu baznīcas stāvoklis?

Jā, mūsu tautiešu atvases paradoksālā kārtā ir saglabājušas savu ticību līdz mūsu dienām. Kad viņi aizbrauca uz Sibīriju, nekādas baznīcas viņus tur nesagaidīja. Viens no pirmajiem pasākumiem, ko viņi, mazliet iedzīvojušies vēlējās tur veikt, bija baznīcas celtniecība. Tā parasti bija kāda lielāka zemnieku māja, kuru viņi ierīkoja, kā pašiem likās piemēroti un tur notika dievkalpojumi. Dažreiz tur bija arī pa kādam mācītājam. Citreiz mācītāji izbrauca no kādām lielākām pilsētām. Krasnojarskā, Irkutskā ir bijuši katoļu priesteri. Visbiežāk, tie nebija latvieši. Parasti tie bija poļi, jo viņi tur nokļuva agrāk par mūsējiem. Tās ir 19.gs.poļu dumpju sekas. Arī mūsējos viņi apkalpoja un līdz šim brīdim apkalpo. Piemēram, kad atmodas laikā  sāka no jauna celt baznīcas ar Vācijas materiālo palīdzību, viņiem četru dienu laikā tika uzceltas mājiņas. Tās pagaidu baznīcas viņiem ir kā Līvānu mājiņas. Bet, kā pagaidu variants, tās labi der, un ir labi, ka ir tāda iespēja.

Mūsējie baznīcas cēla apmešanās vietās, kur viņu bija vairāk. Tas bija ap kādu 1909. gadu. Cik mēs zinām, Timofejevkā, Novosibirskas apgabalā parādījās pirmā baznīca. Diezgan ātri parādījās baznīca Tomskā. Ačinskas apkaimē baznīca tika uzcelta Okuņevā. Šī baznīca bija trīsdesmitajos gados un, protams, nepastāvēja ilgi, jo padomju gados, kad sāka baznīcu šķirt no valsts, šī baznīca tika pārvērsta par noliktavu un vienu daļu baznīcas pārveda uz Bičkiem. Tad to māju daļēji nojauca.

Viņi ir veidojuši krustus. Tie bija gan kapsētās, gan sādžās. Lieli krusti. Parasti no lapegles. Tas ir koks, kas ir izturīgs pret mitrumu un puvi. Tā šie krusti tur stāvēja un cilvēki pulcējās. Baznīcas bija arī citās vietās. Piemēram, Kreslavkas sādžā, kuras vairs nav, bija slavena baznīca, kuras ēka izdzīvojusi līdz mūsu dienām, tikai arī tā vairs nepilda savas vecās funkcijas, jo tad, kad to pārveda uz kaimiņu ciemu sešus kilometrus tālāk, baznīcas vietā tur ir klubs. Tad, kad baznīcas vietā šo klubu ierīkoja, vecākās paaudzes cilvēki teica, ka no Dievnama ir iztaisīta kūts un viņi tur savu kāju nespers.

Tātad, pēc boļševiku apvērsuma, visus padomju gadus ticība ir saglabājusies un ir pārmantota līdz mūsu dienām.

Ir saglabājusies un tas ir tik fenomenāli. Pirms mēs tur nebijām bijuši, neienāca prātā, ka tās pašas lūgšanu grāmatas, reliģiskā satura izdevumi, var būt tik liels svētums zemnieku mājās. Mēs vēl izmantojām iespēju pastrādāt Novosibirskas arhīvā un paguvām Sankt-Pēterburgas Nacionālajā bibliotēkā sarīkot latgaliešu grāmatu izstādi. Ar kolēģi, Sankt-Pēterburgas Valsts universitātes Baltistikas nodaļas vadītāju Alekseju Andronovu, runājām par šo lietu, ka mācību grāmatas mēs nevienā zemnieku mājā neatradām, kaut tirāžas tām bija visai lielas. Nav neviena līdz mūsu dienām saglabājusies. Bet ir lūgšanu grāmatas, ko viņu senči savulaik bija paņēmuši no Latvijas. Un tās ir lielā vairumā. Lai gan dažas no tām deva līdzi mirušajiem pagalvī, vai vismaz kādas svēto bildītes izgrieza laukā un lika aizgājējam rokās, lai viņš neaizietu galīgi bez svētības, kad nebija citas iespējas. Ar visu to, grāmatu ir ļoti daudz. Arī no šīs ekspedīcijas esmu pārvedusi divas. Tas ir, nevis vācot kopā, nevis lūdzot tiem cilvēkiem. Piemēram, grāmata, kuru mums Bogotolā iedeva līdzi ar lūgumu, lai konkrētas lūgšanas uzrakstītu ar krievu burtiem, jo, kad cilvēks atnāk uz baznīcu, viņš nespēj latīņu burtiem izlasīt. Ja būs rakstīts krievu burtiem, viņš varēs izlasīt un piedalīties dievkalpojumos pilnvērtīgāk. Jo šie poļu garīgie tēvi, sevišķi divi, Tomašs un Jaceks, ļoti aktīvi strādā. Viņi viņus mudina lasīt pa savam. Vietējie ļoti cenšas to darīt. Tēvreizi, rožukroni viena daļa māk noskaitīt joprojām. Variet iedomāties, kas tas par gara spēku bija mūsu cilvēkos, ja viņi vairākās paaudzēs, dzīvojot arī pa brīdim neiedomājamas varmācības apstākļos, to ir saglabājuši. Mēs ar viņiem varam tikai lepoties.

Ko viņi zina par Latviju un cik patiesa informācija viņiem ir pieejama?

Par Latviju viņi zina tik daudz, cik Latvija ir parūpējusies. Diemžēl Latvija par viņiem ir parūpējusies visai maz. Tur ir simtiem latgaliešu un arī citu latviešu ciemu, par kuriem mēs nezinām. Kā mēs varam gribēt, lai viņiem būtu plašas zināšanas par Latviju, ja viņus „baro” Maskava, un ne jau ar to patiesāko informāciju. Diezgan daudz informācijas ir tiem, kuriem šeit ir radinieki, jo vienai daļai tomēr ir vēl sakari ar Latviju. Viena daļa ir satikusi tautiešus Padomju armijā. Tur atkal ir veseli stāsti, kā satiekas Sibīrijas latvietis ar Latvijas latvieti. Ja Sibīrijas latvietis ir latgalietis, viņam nav citas latviešu valodas, tad, protams, viņš tiek uzņemts greizi, netiek saprasts. Viņš ieraujas sevī, jo viņš saprot, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa latviešu valodu. Latvietis atgriežas mājās ar pārliecību, ka viņi tur ir pavisam pārkrievojušies. Bet viņi nav pārkrievojušies, viņi runā savā izloksnē, kādu viņi pārmantojuši no senčiem. Tā ir pilnīgi normāla latviešu valoda, ja mēs paši esam saprātīgi, ja mēs negribam nezin kādu sterilu latviešu valodas variantu, kas viņa mutē nemaz nevar būt. Šajos jautājumos mums bieži vien pašiem jābūt saprātīgākiem.

Paldies par sarunu! Lai jums veicas turpmākajā darbā!

Aigars Brikmanis, Vatikāna radio, Rīga.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/?doc=23459&ins_print

Projekts “Krasnojarskas apgabala un Latgales latviešu valoda un kultūrvēsture: salīdzinošais aspekts” tika sākts 2006. gadā. Tas jau divas reizes ir saņēmis Latvijas Universitātes (LU) finansējumu, kas Krasnojarskas novadā ļāvis strādāt vairākām pētnieku grupām no Latvijas. Ekspedīcijās ir piedalījušies topošie un jau diplomētie valodnieki, vēsturnieki, pedagogi no LU Filoloģijas, Vēstures un filozofijas, Pedagoģijas un psiholoģijas, Fizikas un matemātikas fakultātēm un Latvijas Kultūras akadēmijas. Projekts ir starptautisks, tiek īstenots ciešā sadarbībā ar Sanktpēterburgas Valsts universitātes baltistikas nodaļu un Ačinskas Pedagoģisko koledžu.

Projekta īstenošanas gaitā ne vien fiksēta un analizēta Krasnojarskas apgabalā dzīvojošo, pirms daudziem gadu desmitiem no Latgales izceļojušo tautiešu pēcteču valoda, bet svešumā dzīvojošo latgaliešu \”mēle\” (tā viņi paši sauc valodu) tiek salīdzināta ar Latgales latviešu runas faktiem. Pētot Sibīrijā saglabājušos latgaliešu valodu, ir iespējams gūt pilnīgāku un korektāku priekšstatu par Latgalē runātās latgaliešu valodas attīstības vēsturi un svarīgākajiem procesiem. Krievijā latgaliešus uzskaita kā atsevišķu mazākumtautību, tur viņu integrācija ar pārējiem latviešiem nav notikusi. Arī tautiešu runātā valoda – dažādu Latvijas pušu izloksnes – ar citām parasti nav saplūdusi. Projekta vadītājas LU baltu valodu katedras asociētās profesores, filoloģijas doktores LIDIJAS LEIKUMAS vadībā Sibīrijas ekspedīcijās ir piedalījušās arī LU Filoloģijas fakultātes 3. kursa studentes. Kristīnes Zutes un Maritas Papiņas dzimtā puse ir Latgale, tāpēc pētniecības darbu, kas saistīts ar sibīriešu runas analīzi, meitenes veic ar lielu aizrautību: Marita strādā ar Tjuhtetas rajona ierakstiem, Kristīnes bakalaura darbs top par Novobiriļusu rajona Saharnojes ļaudīm un viņu valodu.

Pētnieku grupa no Latvijas, bruņojusies ar fotoaparātiem, diktofoniem un citu pētniecībai nepieciešamo tehniku, jau septiņas reizes ir mērojusi ceļu uz tālo Krasnojarskas novadu. No Sibīrijas pārvesti fotogrāfiju kalni un iespaidu jūra, bet, kā sarunas laikā uzsvēra profesore L. Leikuma, ne jau tas ir ekspedīciju mērķis. Ir svarīgi pārvest mājās pēc iespējas vairāk pētniecībā izmantojamu materiālu, un iegūtie audioieraksti šajā ziņā ir unikāli.

Sibīrijas latgaliešiem – par Latgali

Pirmā Latvijas pētnieku grupiņa uz Krasnojarskas novadu devās 2004. gada vasarā. Viņi turp brauca, neziņas pilni, jo nebija pārliecināti, vai apkaimē vispār izdosies sastapt kādu cilvēku, kas runā latviski. Zinātnieku rīcībā bija trūcīga informācija, ka latvieši tajā pusē reiz ir dzīvojuši. Bija ziņas par Ačinskas Pedagoģisko tehnikumu, kurā reiz pastāvējusi Latgaliešu nodaļa dzimtās valodas skolotāju gatavošanai turienes skolām. Pētniekus īpaši interesēja latviešu pēcteči, kas no Latgales uz Krasnojarskas novadu izceļojuši 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, jo par viņiem Latvijā nekas nebija zināms.

No līdz šim pēdējās etnolingvistiskās ekspedīcijas Sibīrijā Latvijas pētnieku grupa atgriezās šā gada februāra sākumā. Ceļa izdevumiem un braukšanas dokumentu noformēšanai līdzekļi piešķirti no Valsts kultūrkapitāla fonda, pārējam meklētas citas iespējas. Ar abu universitāšu un Sibīrijas tautiešu atbalstu Krasnojarskas novada Ačinskā organizēta jau trešā latgaliešu valodas un kultūras ziemas skola. Ziemas skolas divās nedēļās Latvijas izceļotāju pēcteči uzzināja daudz jauna par Latviju un tās novadiem, bet visvairāk – par Latgali. Sibīrijas latviešiem par senču dzimteni informācijas patiešām ir maz, pētniekiem no Latvijas viņi mēdz stāstīt, ka vecvecāki savulaik ieradušies no \”Rasejas\”, resp., Krievijas (par Krieviju viņi sauc visu, kas ir aiz Urāliem). Uz ziemas skolu valodniekiem līdzi brauc arī katoļu mācītājs, kurš dievkalpojumus vada latgaliski. Pētnieku grupa kopā ar vietējiem iedzīvotājiem ir nosvinējusi jau divus Jāņus.

Kurtiši, Vonogi, Matusāni…

Vācot valodas materiālus un citas kultūras liecības, pētnieki no Latvijas ir viesojušies ļoti daudzos Krasnojarskas novada ciemos. Boļšojulujas rajonā ir izdzīvojuši ciemi Bogatoje, Ščastļivoje, Bički, Krasnaja Zarja (agrākā Graznova), Krajeva, kur dzīvo galvenokārt izceļotāji no Ziemeļlatgales. Biriļusu rajonā pētnieki ciemojušies pie latviešiem Saharnojē un Novobiriļusos. Pa kādam latvietim (latgalietim) dzīvo arī Veršinkā, Berjozovkā, Kuzinā, tikai šo sādžu vairs nav. Izceļotāji no Dienvidlatgales atrasti Jeņisejas labajā krastā – Krasnoturanskas un Novosjolovas rajonā, bet Ujaros un to apkaimē – Suhonojā, Imbežā – dzīvojot bijušie malēnieši. Par izceļotāju pirmdzimteni liecina vairāku sādžu nosaukumi, tā, piemēram, Dvinkā aizvien vēl dzīvo ļaudis ar tipiskiem latgaliešu uzvārdiem – Spogiši, Tukiši, Matusāni, Švedi, Kurtiši, bet Vonogu uzvārds saglabāts ar visiem latgaliskajiem patskaņiem. Par latviešu klātbūtni pētījamā apvidū liecinot arī uzraksti kapos. Dvinkā milzīgā lapegles krustā uzraksts iecirsts latīņu burtiem: Jons. Jezupa. Teilan…

Par vislatviskāko no pētītajiem ciemiem profesore L. Leikuma uzskata Bogatoje. Senāk šajā sādžā bijušas 47 saimniecības, šobrīd palikušas vien četras mājas, kurās dzīvo piecas dažāda vecuma sievietes, toties viņas aizvien runā labā latviešu valodā un uz krievu mēli sadzīvē tā arī nav pārgājušas. Latviešu valodas prasme dažādos Sibīrijas ciemos šobrīd ir atšķirīga. Ir sādžas, kurās latviešu valoda (tās latgaliskajā variantā) vecākās un vidējās paaudzes mutēs ir saglabāta līdz pat mūsdienām (Saharnojē latgaliski runāt iemācījušies arī vietējie krievi), bet, piemēram, Novosjolovas rajona latviešu runā jūtama stipra slāvu ietekme un brīvi sazināties var vairs tikai ar dažām sievietēm. Jaunākā paaudze savu vecvecāku valodu tikpat kā nezina. 2006. gada vasarā pētniekiem tomēr izdevies sastapt kādu 18 gadus vecu meiteni, kuras dzimtā valoda ir latgaliešu.

Ieklausoties Sibīrijas latviešu valodā, pētnieki spēj pateikt, no kuras Latgales vietas izceļojuši šo sibīriešu senči. Krasnojarskas apgabalā malēnisko izlokšņu runātājus pētnieki apzinājuši arī Ačinskas apkaimē. Tie ir pārceļotāji no Alūksnes, Gulbenes, arī Balvu rajona, kuri apmetušies Olugā, Ladogā, Kandatā un Graņičnajā. Lejasbulānā dzīvojošie tautieši runājot lībiskās izloksnēs, bet šā ciema latviešiem pētnieku uzmanība veltīta jau pietiekami. Latvijas Universitātes zinātnieku grupa turpinās apzināt tos latviešus, par kuriem Latvijā informācijas ir pavisam maz. Ciešā sadarbība ar Sibīrijas katoļu kopienām tautiešus palīdzējusi atrast un intervēt Novosibirskā, Vengerovā, Zarečjē, Tomskā, Šaripovā un vēl citās vietās. Ačinskas apkaimes latgalieši ir pat nodibinājuši savu nacionālo kultūras biedrību.

Palīdzējusi ticība

Izdzīvot cauri gadu desmitiem latgaliešiem Sibīrijā un viņu valodai lielā mērā ir palīdzējusi stiprā katoļu ticība. Par sievu vai vīru katolis varēja kļūt tikai savas konfesijas pārstāvim. Kāds baltkrievu puisis gribējis sev par sievu apņemt latgalieti, tāpēc viņam nācies pāriet katoļticībā, un tādu gadījumu līdz karam nav trūcis. Padomju gados konfesionālā piederība vairs nebija svarīga, tāpēc vēl jo vairāk priecē, ka Krasnojarskas novada latvieši par spīti visam ir spējuši saglabāt savu etnisko piederību un kultūras identitāti. Tas izpaužas ne tikai valodā, bet arī latviešiem raksturīgajos puķu podos pat uz grūstošas mājas palodzes.

Par lielāko daļu Sibīrijas latviešu, kas ir apzināti ekspedīciju laikā, līdz šim Latvijā nekas nebija zināms. Septiņdesmitajos gados uz Krasnojarskas apgabalu bija devušies pirmie ceļotāji Ingvars Leitis un Uldis Briedis, kuri atveda ziņas par tajā pusē mītošajiem latviešiem. Viņi neprata ar vietējiem iedzīvotājiem sazināties latgaliski, tāpēc vietām sibīrieši viņus īsti nepieņēma.

Kārtējā ekspedīcija uz Krasnojarskas novadu ir beigusies, un atsācies intensīvs iegūto materiālu apstrādes darbs. Ir veikta Krasnojarskas apgabalā sastapto tautiešu uzskaite pa sādžām, ietverot detalizētu informāciju par katru latvieti un viņa ģimenes locekļiem, un latviešu valodas prasmi. Par Krasnojarskas novadā sastaptajiem latviešiem ir tapušas jau daudzas publikācijas, 2007. gada vasarā sarīkotas fotoizstādes Rēzeknē un Balvos, notikuši semināri un tikšanās. Tapusi videofilma par Jāņu svinībām Bičkos, un patlaban top otra – par ziemas skolu Ačinskā. Vēsturnieki, literatūras un grāmatniecības vēstures speciālisti no Sibīrijas atvestos materiālus apstrādā katrs no sava aspekta, un pētnieciskajam darbam ir iespējamas vēl citas modifikācijas. Uz iegūto skaņu ierakstu pamata tiek izstrādāti studentu pētnieciskie darbi.

Projekta par Krasnojarskas latviešu un Latgales latviešu valodu galarezultāts būs \”Latviešu izlokšņu tekstu hrestomātija\” (tālākā nākotnē – arī rakstu krājums vai pat vairāki). Darbs pie izlokšņu hrestomātijas tapšanas jau notiek. Šobrīd Latvijas Universitātē ir iesniegts pieteikums trešajai projekta kārtai. Cerams, ka pētījumam tiks piešķirts finansējums un Krasnojarskas novadā dzīvojošo latviešu valodas izpēte turpināsies. \”Daļa sirds ir palikusi Sibīrijā,\” atzīst profesore Lidija Leikuma.

Clipboard01

SIA, LV40003702796, Rīga, LV1002, Slampes iela 1, tālr. 29505543, fax 7226119, e-mail:iveta@upe.parks.lv

Mūzikas ierakstu izdevniecībā Upe tuviem un tāliem sadarbībā ar latviešu folkloras zinātājiem  izdots unikāls ieraksts CD/DVD formātā

SIBĪRIJAS LATVIEŠU DZIESMAS

sjas dziesmas
Tas ir stāsts par vērtībām un reizē cieņas apliecinājums latviešiem, kuri savu
valodu turējuši dzīvu, gadu simtiem esot tāltālu no dzimtajām senču mājām.
Latviešu valoda tīra un kopta dzīvo Sibīrijā joprojām.

Šajā izlasē apkopotas latviešu dziesmas, rotaļas un danči, kas ierakstīti vismaz 16 Sibīrijas latviešu ciemos gan pavisam nesen, gan arī pirms 20 un vairāk gadiem. Audio (CD) diskā ir 52 melodijas, video diskā (DVD) – ap 120,  kopējais skanējuma laiks ir gandrīz 6 stundas.

Pirmie latvieši nokļuva Sibīrijā kā izsūtītie katordznieki (t.sk. Kauguru
nemiernieki) jau vismaz pirms diviem gadsimtiem. Viņiem vēlāk piepulcējās brīvprātīgie izceļotāji, kuri uz Sibīriju devās XIX gs. otrajā pusē, pārceļošanai turpinoties līdz pat I Pasaules karam.  Daļai tautiešu izdevās atgriezties Latvijā  20. gs. 20. gados, citiem – pēc 1945. gada, bet vēl citi uz vectēvu dzimteni atgriežas pavisam nesen – jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Tomēr vairums no latviešu izceļotāju pēctečiem tā arī paliks savā jaunajā dzimtenē Sibīrijā, jo pārāk tāla, atšķirīga un vēsa ir viņu Tēvzeme Latvija.

Daudzi Sibīrijas latviešu ciemi pazuduši no zemes virsas – tos varēs atrast tikai retais zinātājs. Bet citi, izzūdot tradicionālajai lauksaimniecībai, strauji zaudē darbaspējīgos iedzīvotājus un līdz ar to arī skolu, ātri vien pārvēršoties par pensionāru ciemiem. Savukārt nedaudzajos dzīvotspējīgajos, vēl nesen ekonomiski plaukstošajos ciemos latviešu skaits ir rēķināms uz vienas vai dažu roku pirkstiem, bet pēc pārdesmit gadiem nebūs arī to. Asimilācijas vilni diemžēl vairs neapturēs neviens (arī Latvijā), tomēr tikai mēs paši spēsim saglabāt savu kultūru dzīvu un ikdienai vajadzīgu.

Pirmie ledlauži neziņas tukšumā bija Ingvars Leitis un Uldis Briedis, kuri
1975. gadā Sibīrijas latviešu ciemu meklējumos, devās ceļā ar velosipēdiem. Kopš tā laika dažādos Sibīrijas ciemos ir pabijuši gan mācītāji un skolotāji, gan pašdarbības kolektīvi un žurnālisti, gan pētnieki un studenti, gan parasti interesenti un tūristi.

Esam ļoti pateicīgi Vairai Strautniecei, Ingai Utenai, Mārim Jurgensonam,
Ingvaram Leitim, Ernestam Spīčam, Lidijai Leikumai, Aleksejam Andronovam, Ilmāram un Jantai Mežiem, Sandim Laimem, Aigaram Lielbārdim, Latviešu Folkloras krātuvei, kā arī  Igaunijas Folkloras arhīvam par laipno iespēju izmantot viņu ekspedīciju vākumu šajā apkopojumā. Lai atdzīvinātie ieskaņojumi palīdz mums pašiem iepazīt un iemīlēt savu dziesmu vēsturi, dod jaunus impulsus mūsu radošajā darbā! Īpaši gribas cerēt, ka šie diski lieti noderēs tiem Sibīrijas latviešiem, kuri vēlēsies atgūt savu vecvecāku mantojumu.

Iemācīsimies kaut dažas no šeit dzirdamajām dziesmām un mācīsim tās saviem bērniem. Tad latviešu dziesmas dzīvos!

Darbs izdots ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, bet Edgara Jansona vadītā LSF HOLDINGA sniegtais ziedojums, mums ļaus ierakstu dāvināt visiem interesentiem Sibīrijā.

Sibīrijas latviešu dziesmas skanīgi un svinīgi atvērsim Rīgas Centrālajā
bibliotēkā Rīgā, Brīvības ielā 49/53 (7. stāva lasītavas telpās) 2009. gada 18. jūnijā pl 14.00.

Darba grupas vārdā  Iveta Mielava 2009. gada 12.jūnijā